Tuvojoties Starptautiskajai māsu dienai, aizsākam rakstu sēriju, kurā iepazīstināsim ar mūsu slimnīcas māsām - profesionālam, zinošām, iejūtīgām, neaizstājamām.
Zane Miķelsone Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļā strādā sešus gadus. Prakses laikā darbs nodaļā viņai tik ļoti iepatikās, ka vienojās ar virsmāsu un sāka strādāt kā jaunākā māsa. Pašlaik Zane ir maģistrantūras studente māszinībās, taču pirmā izglītība un darba pieredze viņai ir saistīta ar uzņēmējdarbību. Zane jau bija tikusi līdz “Siguldas minerālūdens” direktores vietnieces amatam, kad saprata, ka darbs birojā pie datora viņai nemaz nepatīk, ar katru dienu bija arvien grūtāk sevi piespiest doties uz darbu. Kad ģimenē pieteicās otrs bērniņš, bija lielisks iemesls dzīvē kaut ko mainīt. Jāpiemin, ka abas reizes, kamēr Zane ir bijusi bērnu kopšanas atvaļinājumā, uzņēmumi, kuros viņa tolaik strādāja, bankrotēja. Tieši tik vērtīgs darbinieks ir Zane!
Kā no uzņēmējdarbības nonāci līdz māsas profesijai? Diezgan krasas pārmaiņas.
Kad mazais bija paaudzies un varēju sākt domāt par atgriešanos darbā, bija vasaras laiks, kad skolēniem ir brīvlaiks. Tā kā vecākais bērns ir ar īpašām vajadzībām un mājās nevar palikt viens, tajā vasarā mums abiem ar vīru nebija iespējas strādāt. Sapratu, ka ir kaut kas jāmācās. Meklējot dažādas mācību iespējas, nejauši uzdūros māszinību programmai Bulduros. Tā kā medicīna man vienmēr ir šķitusi interesanta, jau bērnībā, kad gāju garām Bērnu slimnīcai, vienmēr skatījos logos, ļoti gribēju redzēt, kas notiek slimnīcā, turklāt studijas bija bez maksas - ideja par māsu skolu mani aizrāva un sāku mācīties. Nekad dzīvē tik labi nebiju mācījusies, tiku pat pie stipendijas. Turpināju studijas arī bakalaura programmā un tagad esmu maģistrantūrā. Kad man jautā, kāpēc es visu laiku mācos, jo reāli jau pašlaik mana alga nav atkarīga no iegūtajiem grādiem, atbildu, ka būšu veselības ministre. Kāpēc ne? Pēc gadiem, iespējams, fiziski vairs nevarēšu izturēt darbu dežūrās, tāpēc tagad, kamēr varu, gan strādāju, gan mācos.
Kā tu paspēj mācīties, strādāt, audzināt divus bērnu, no kuriem viens ir ar īpašām vajadzībām?
Reizēm pati nesaprotu, kā visu paspēju. Vecākais dēls mācās internātskolā, jo citādāk nebūtu iespējams abiem ar vīru strādāt, viņam tur ļoti patīk. Pirmdienās un piektdienas, kad puika ir jāaizved un jāatved no skolas, ir sarežģīta loģistika. Piektdienās esmu lūgusi dežūru sev nelikt, lai varu aizbraukt pēc dēla. Mācos naktīs. Kaut kā jau tieku galā…
Kāds profesionāli ir tavs lielākais gandarījums, kāpēc gribas nākt uz darbu?
Cilvēku dēļ. Kad pacients, kurš nevar parunāt, cieši satver manu roku un nelaiž to vaļā, saprotu, ka esmu viņam palīdzējusi. Vai - kad tuvinieks grib satikt savu meitu, kura ārstējas nodaļā, bet epidemioloģiskās situācijas dēļ apciemošana nav iespējama, varu saorganizēt viņiem vismaz telefona sarunu, jo zinu, cik svarīgi tas ir gan pacientam, gan ģimenei. Man ir svarīga pacientu labsajūta, un apziņa, ka esmu kādam palīdzējusi, dod spēku un gandarījumu... Vienā mirklī es atskārtu, ka tas, ka mans vecākais bērns ir ar īpašām vajadzībām - viņam ir piecpadsmit gadu, bet viņš nerunā, sazinās ar primitīviem žestiem, mīmiku - man ir iemācījis ļoti labi izprast cilvēku emocijas, vajadzības arī bez vārdiem. Neiroloģijas nodaļā prast sazināties bez vārdiem ir ļoti svarīgi.
Vai māsas darbs ir grūts?
Grūti nevar būt tas, ko tu mīli. Man māsas darbs tiešām patīk, tāpēc nevienā brīdī nevaru teikt, ka tas ir grūts. Jā, protams, pēc darba esmu nogurusi, atnākot mājās, gandrīz vienmēr eju gulēt, taču priecājos, ka dzīve tā iegriezās, ka nonācu medicīnā. Es ļoti lepojos, ka esmu māsa Stradiņos.
Kā emocionāli tiec galā ar smagām situācijām un vai izdodas neņemt darbu līdzi uz mājām?
Es patiesībā ņemu darbu uz mājām. Ir situācijas, par kurām ilgi domāju…, pārrunāju ar vīru, kaut arī zinu, ka viņam tas ne visai interesē. Bet, kas palīdz tik galā? Laikam jau intensīvais ikdienas ritms. Iespējams, ja man būtu vairāk brīva laika, pārdzīvotu ilgāk. Reizēm aizeju arī pie psihologa, bet par darbu nemēdzu runāt, tas nav sāpīgākais manā dzīvē.
Kāda ir māsas loma medicīnā?
Es teiktu, ka māsa ir kā mamma ģimenē. Mēs vienmēr esam uz vietas, uzraugām pacientus, rūpējamies par viņiem, esam līdzās un palīdzam, cik ir mūsu spēkos. Ieejot jebkurā nodaļā, pirmais cilvēks, kuru satiksiet, būs māsa, ja zvanīsiet uz nodaļu - atbildēs māsa, viņa tur roku uz pulsa un zina, kas nodaļā notiek.
Ja Tevi ieinteresēja māsas darbs 20. Neiroloģijas nodaļā vai kāda citā Stradiņa slimnīcas struktūrvienībā, tad meklē vakances šeit - https://www.stradini.lv/lv/job-opportunities.
