Turpinot rakstu sēriju par mūsu slimnīcas māsām, iepazīstinām ar Endoskopiju nodaļas virsmāsu Valentīnu Lapiņu, kura par māsu strādā jau 53 gadus un, kā pati saka, ir savas slimnīcas patriote. Viņai ir apskaužamas darba spējas, augsta atbildības izjūta un liela vēlme palīdzēt katram pacientam.
Kā izvēlējāties māsas profesiju?
Sākotnēji nemaz negribēju kļūt par māsu. Mani ļoti interesēja kosmetoloģija, sievietes skaistuma noslēpums, taču tajā laikā, kad man vajadzēja uzsākt studijas, Latvijā šādu apmācību nebija, tāpēc draugi ieteica pabeigt medskolu un tad meklēt darbu skaistumkopšanas nozarē. Sanāca citādāk – pēc studijām mani uzaicināja strādāt par māsu slimnīcā.
Iepatikās māsas profesija?
Šķiet, man raksturīgi - ja reiz esmu pieņēmusi lēmumu vai kaut ko iesākusi, tad nevaru to pamest. Ar lielu bijību pret gados vecākiem kolēģiem un apziņu, ka daudz jāmācās, sāku strādāt slimnīcā 21 gada vecumā un turpinu to darīt ar lielu prieku.
Vēl neesat gatava pensijai?
Kad man bija nedaudz pāri 50 gadiem un bērni bija jaunāki, gaidīju pensijas vecumu, taču tad viss mainījās - pensionēšanās vecums tika pagarināts, bērni izauga, 58 gados ieguvu bakalaura grādu māszinībās un aiziet prom no slimnīcas vairs negribēju. Man ļoti patīk mans darbs, katra diena ir citādāka un nekad nevar zināt, kā tā beigsies, nav rutīnas. Tomēr pēdējā laikā iekšēji rodas sajūta, ka nodaļā nepieciešami jauni spēki, jauna paaudze, mums tikai viņi jāatrod.
Ko dara endoskopiju māsa?
Endoskopiju māsai ir daudz jāzina un jāspēj orientēties ļoti plašā instrumentu klāstā. Piemēram, nesen mūsu nodaļā nonāca pacients ļoti smagā stāvoklī ar spēcīgu asiņošanu. Vispirms viņam tika veikta endoskopiskā apskate, kuras laikā māsa asistēja ārstam, veica injekcijas, lika klipšus, kā arī pielietoja argona plazmas koagulāciju. Viena no sarežģītākajām procedūrām endoskopiju nodaļā ir pankreatogrāfija, kas notiek sadarbībā gan ar anesteziologiem, gan rentgenologiem un tur ir mežonīgi liels instrumentu klāsts, kas māsai ir jāpārzina.
Daudziem endoskopija šķiet, kā lai pasaka, netīrs darbs, jo tas saistīts ar cilvēku zarnu izdalījumiem, smaržām, smakām, protams, ar asiņošanām, kuņģa saturu utt. Ne visi to grib un var izturēt. Taču, manuprāt, viss, kas notiek ar cilvēku ir dabisks un kad cilvēks ir saslimis, viņš daudzos gadījumos nespēj atbildēt par to, kas notiek viņa organismā.
Kas darba ikdienā dod lielāko gandarījumu?
Laikam jau banāli skanēs, bet, pirmkārt, tā ir iespēja palīdzēt otram. Nespēju vienaldzīgi paiet garām kādam, kuram sāp. Mēs jebkurš varam saslimt un nokļūt situācijā, kad nepieciešama palīdzība un māsas darbam, attieksmei pret pacientu ir ārkārtīgi liela nozīme. Šķiet, lielākais gandarījums ir tad, kad pacients pasaka: “Esmu bijis vairākās ārstniecības iestādēs, bet tik labi, kā pie jums, nekur nav bijis”. Mēs nodaļā ļoti cenšamies, lai pacienti būtu apmierināti, mums ir regulāras iekšējās sapulces, pārrunājam gan pozitīvo pieredzi, gan izvērtējam to, kas jāuzlabo, jo pacients ir prioritāte.
Otrkārt, protams, gandarījuma izjūtu sniedz kolēģi, ar kuriem kopā plecu pie pleca esam strādājuši jau daudzus gadus, esam saraduši un rūpējamies viens par otru. Viņi ir mans balsts, ar kuriem patīk kopā strādāt. Protams, nav jau mums vienmēr viss ideāli, maizei ir arī sava garoza, bet caurmērā esam zinoši, protoši un varoši.
Kā atšķiras māsas un virsmāsas ikdienas?
Jāatzīst, ka psiholoģiski virsmāsas darbs ar katru gadu paliek grūtāks, mainās darbinieku prasības. Virsmāsa atbild ne tikai par pacientiem, bet arī par nodaļas darbiniekiem, par sagādēm, par to, lai nekas neaizķertos, lai būtu labs darba ritms, par kolektīva veidošanu un darba grafikiem, jo ārstniecības process jānodrošina arī tad, ja kolēģi ir apslimuši. Vajadzības gadījumā joprojām arī pati veicu procedūras un varu aizvietot māsu.
Kā jūs tiekat galā ar emocionāli smagām situācijām?
Esmu darbaholiķe un pacienta labklājība vienmēr būs mana prioritāte. Šķiet, ka tas nav pareizi, bet es īsti nemāku darbu neņemt līdzi uz mājām. Man ir divi pieauguši bērni, no kuriem neviens nav mediķis, jo, kā viņi paši ir teikuši - dzirdētais un piedzīvotais palīdzēja saprast, ka medicīnā viņi nekad nestrādās.
Šķiet, ka ļoti smagas situācijas visu darba gadu garumā ir bijušas trīs, kad pacients pat nepaspēja nenonākt līdz procedūru galdam… Jā, tādi smagi brīži ir…, bet neskaitāmi daudziem mēs esam palīdzējuši, pat grūti būtu saskaitīt, jo gadā veicam aptuveni 6000 līdz 6500 izmeklējumu.
Kā jūs atpūšaties?
Man ir dārzs un mans hobijs ir puķes. Tur es veldzējos un tur aizmirstās pilnīgi viss, jo jādomā, kā pareizi aprūpēt, pabarot puķi, jāizdomā, kas ziedam vajadzīgs, lai tas augtu. Jo īpaši skaisti ir rīti, tādi kā šodien, kad ir neliela migliņa, ir nedaudz vēsi, bet dārzs elpo un tā rīta dvesma…ir neaprakstāmi skaista. Nezinu, vai tās ir manas mīļākās puķes, bet man ļoti patīk dālijas ar saviem krāšņumiem un krāsām.
Man kā pensionāra vecumā strādājošam uz mājām nav jāsteidzas, tāpēc darba dienās varu vairāk laika veltīt pacientiem, bet brīvdienas – savam dārzam.
*Ja Tevi ieinteresēja māsas darbs Endoskopiju nodaļā vai kāda citā Stradiņa slimnīcas struktūrvienībā, tad meklē vakances šeit: https://www.stradini.lv/lv/job-opportunities
