Šī gada 20.-21.jūnijā PSKUS pārstāvji - galvenā ārste prof.E.Strīķe, Anestezioloģijas un reanimatoloģijas klīnikas vadītāja vietnieks prof.O.Sabeļņikovs, ārsti anesteziologi-reanimatologi no 39. Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas – Dr. I.Sprice un Dr. J.Berķis-Bergs – ICU4COVID projekta ietvaros piedalījās projekta partneru sanāksmē, kā arī apmeklēja Āhenes universitātes klīniku, lai pārņemtu pieredzi projekta ietvaros izstrādātās telemedicīnas ierīces MONA izmantošanā, novērtēt tās potenciālu un iespējas PSKUS un Latvijas reģionālajās slimnīcās.
Lai gan projekts ir izstrādāts un apstiprināts Covid-19 kontrolēšanas iniciatīvas ietvaros, projekta ideja ir ilgtspējīga un iet pāri pandēmijas kontekstam. Telemedīcinas ierīce MONA, kas šobrīd ļauj pārraidīt attēlu un skaņu no pacienta palātas (un nākotnē uzglabās un pārraidīs arī datus), izmantojama intensīvajā terapijā atbilstoši katras slimnīcas ieskatiem un vajadzībām.
Āhenes universitātes slimnīca (UniKlinik Aachen) ir viena no lielākajām klīniskajām slimnīcām Vācijā (1400 gultas vietas, 50 000 stacionāro pacientu un 200 000 ambulatoro pacientu gadā). Šajā slimnīcā projekta ietvaros vairākās intensīvās terapijas palātās ir uzstādītas un aprobētas vairākas telemedicīnas ierīces MONA. Ir ierīkota arī atsevišķa konsultāciju telpa – Telemedicīnas centrs, kur slimnīcas speciālisti sniedz konsultācijas intensīvās terapijas jautājumos. Šīs konsultācijas pieejamas visiem projekta partneriem, tajā skaitā, PSKUS . PSKUS pārstāvjiem bija iespējams reāllaikā izmēģināt to darbībā gan palātā pie pacienta gultas, gan konsultatīvajā telpā. Demo versijā bija iespēja piedalīties attālinātā konsultācijā un novērtēt tās priekšrocības un trūkumus.
Pieredzes apmaiņas procesā tika secināts, ka telemedicīnas ieviešana ir ne tikai tehnoloģisks, bet arī sociāls projekts, un šis fakts jāņem vērā, vēloties veiksmīgi un ilgtspējīgi ieviest telemedicīnu visā Eiropā. Pirmo izaicinājumu rada aspekts, ka projekta partneri – slimnīcas - darbojas ļoti atšķirīgu veselības aprūpes sistēmu kontekstā. Dažās valstīs slimnīcās ir automatizētas pacientu datu pārvaldības sistēmas, savukārt citās, piemēram, Latvijā, medicīniskā dokumentācija notiek papīra formātā. Tāpat, dažām slimnīcām, kā piemēram, Āhenes reģiona slimnīcām, jau ir ievērojama telemedicīnas izmantošanas pieredze, bet citām telemedicīnas risinājumi ir jaunums. Šie partneru dažādie starta punkti vienlaicīgi ir gan ICU4COVID projekta izaicinājums, gan ieguvums. Mācoties no telemedīcinu jau praktizējošu partneru pieredzes, PSKUS pārstāvji secināja, ka tehnoloģiju izstrādātājiem jāņem vērā, ka tās nav ieviešamas kā universāls gatavais risinājums. Lai tehnoloģijas būtu maksimāli integrējamas praksē un telemedicīna patiešām kļūtu par ikdienu, tās ir jāizstrādā, iesaistot lietotājus – medicīnas darbiniekus - pēc iespējas agrīnākā posmā. Tikai šādā veidā tehnoloģijas var pielāgot patiesām vajadzībām un medicīnas darbinieki izjustu MONA vai citu ierīču sniegtās priekšrocības. Jautājums, kā telemedicīnas iekārtas integrēt darba ikdienā un kā izveidot jaunu rutīnu, protams, aizņems laiku. Taču tas ir iespējams, un Āhenes universitātes klīnika tam ir labs piemērs. Praktizējot telemedicīnu jau aptuveni 10 gadus, klīnikas ārstniecības personas jau ir iekļāvušas attālinātās konsultācijas savos grafikos tāpat kā citas procedūras. Ir izstrādāta iekšējā klasifikācija robežgadījumiem, ko risina telemedīcinas konsultācijas laikā, un bija redzams, ka sarunu biedri abās ekrāna pusēs jau ir labi sastrādājusies komanda.
Foto: prof.E.Strīķe, prof.O.Sabeļņikovs, dr.J.BerķisBergs un dr.I.Sprice pie Āhenes universitātes klīnikas
