Starptautiski citējamas publikācijas
Pilmane M, Skagers A.Growth factors, genes, bone proteins and apoptosis in the temporomandibular joint (TMJ) of children with ankylosis and during disease recurrence. Stomatologija. 2011;13(3):96-101.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/22071418
Abstract
AIM OF STUDY was complex detection of appearance and distribution of growth factors, facial bone growth stimulating genes, ground substance proteins and apoptosis in bone of ankylotic TMJ in primary and repeatedly operated children. MATERIALS AND METHODS: Ankylotic tissue was obtained during the arthroplastic surgery from two 6 years old children (boy and girl) with osseous type of disease. The girl underwent the repeated surgery in TMJ due to the same diagnosis in age of 12 years. Ankylotic tissue was proceeded for detection of BMP2/4, TGFβ, Msx2, osteopontin, osteocalcin immunohistochemically, and apoptosis. RESULTS demonstrated massive bone formation intermixed by neochondrogenesis the lack of BMP 2/4, but abundant number of TGFβ-containing cells in bone of all tested cases. Despite rich osteopontin positive structures in bone obtained from both - primary and repeated surgery, osteocalcin demonstrated variable appearance in 6 years aged children, but was abundant in joint 5 years later during disease recurrence. Expression of Msx2 varied widely before, but with tendency to decrease stabilized until few positive cells in bone of 12 years old girl. Apoptosis practically was not detected in primarily operated TMJ, but massively affected the supportive tissue in girl with recurrent ankylosis. CONCLUSIONS: The lack of BMP2/4 expression in ankylotic bone proves the disorders in cellular differentiation with simultaneous compensatory intensification of cellular proliferation and/or growth by rich expression of TGFβ leading to the remodelling of TMJ. Mainly rich distribution of osteocalcin and osteopontin indicate the intensive mineralization processes of ankylotic bone. Persistent Msx2 expression is characteristic for the supportive tissue of recurrent ankylosis of TMJ and indicates the persistent stimulation of bone growth compensatory limitated by massive increase of programmed cell death.
PMID: 22071418
Pilmane M, Ozoliņa L, Ābola Z, Pētersons A, Popkovs V, Dabužinskienė A, Vētra J. Growth factors, their receptors, neuropeptide-containing innervation, and matrix metalloproteinases in the proximal and distal ends of the esophagus in children with esophageal atresia. Medicina (Kaunas). 2011;47(8):453-60. Epub 2011 Nov 18.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/22123559
Abstract
OBJECTIVE: The pathogenesis of esophageal atresia (EA) remains unknown despite a relatively high incidence of this anomaly in population affecting 1 newborn per 3000 live births. The aim of this study was to examine the relative occurrence of growth factors, their receptors, neuropeptide-containing innervation, and tissue-degradating enzymes--matrix metalloproteinases--in the proximal and distal parts of the esophagus with EA. MATERIALS AND METHODS: A histopathological study was conducted on 15 patients with EA. Tissues were processed for NGFRp75, PGP 9.5, TGF-β, FGFR, VEGF, EGFR and MMP-2 by means of biotin-streptavidin immunohistochemistry. RESULTS: In the control and EA-affected distal esophageal specimens, numerous and abundant NGFR-containing structures were detected, while in the proximal part of the esophagus, a decrease in their number was observed in patients. PGP 9.5 also marked neuronal structures similarly. TGF-β was found only in occasional cells in the EA-affected esophageal specimens, while control material demonstrated moderate to numerous TGF-β-containing structures. Abundance of FGFR and only occasional appearance of VEGF-positive cells were found in both the control and EA-affected material. A moderate number of connective tissue cells in controls contained EGFR. Compared with controls, the number of MMP-2 expressing cells in the EA-affected tissues was decreased in the proximal esophagus. CONCLUSIONS: A decrease in PGP 9.5-containing neuronal structures in the proximal esophagus supports insufficient innervation of this part of the organ in EA. A decrease in MMP-2 positive cells in the esophageal atresia-affected proximal esophagus indicates also a possible decrease of tissue adaptive and regenerative reactions. Low expression of TGF-β and almost the absence of EGFR in the EA-affected specimens may result in disturbances of cell growth, proliferation, and differentiation, indicating a significant role of these substances in morphopathogenesis of EA. FGFR and VEGF seem not to characterize EA pathogenesis.
Starptautiski citējamos izdevumos pieņemtas publikācijas
Vajda P, Kereskai L, Czauderna P, Schaarschmidt K, Kalman A, Koltai J, Engelis A, Kalman E, Lewicki K, Verebely T, Jainsch M, Petersons A, Pinter AB. Re-evaluation of histological findings of nonparasitic splenic cysts. Eur J Gastroenterol Hepatol. 2012 Mar;24(3):316-319.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/22157248
Abstract
OBJECTIVE: The pathogenesis of nonparasitic splenic cysts (NPSCs) has not been clarified completely. The aim of this multinational and multicentre retrospective study was to further elucidate the origin of NPSCs. METHODS: From 1980 to 2006, 50 children and adolescents were surgically treated for NPSC at six paediatric surgical centres in four European countries. The initial histology report of 35 NPSCs, 22 epidermoid cysts, 11 pseudocysts or post-traumatic cysts and two mesothelial cysts was available. Additional re-evaluation, including immunohistochemistry, to detect cytokeratin, carcino-embrionic antigen and mesothelioma antibody in the inner surface of the cysts was carried out. Special attention was given to the possibility of preceding trauma to the splenic area and whether it played a role in the genesis of NPSC. RESULTS: The pathological re-evaluation showed 30 epidermoid cysts, four mesothelial cysts and one pseudocyst. Immunohistology revealed eight epidermoid and two mesothelial linings of the cysts in those 11 patients in whom pseudocyst was diagnosed originally. No pseudocyst was documented in those patients who had a history of previous blunt abdominal trauma but was not proved by ultrasound and computed tomography scan. CONCLUSION: In contrast with the prevailing belief, it has been demonstrated that NPSCs are congenital in origin, and there is no clinically proven evidence that trauma does play a role in their genesis.
PMID: 22157248 [PubMed - as supplied by publisher]
Linda Eihvalde, Inara Gude, Ilze Grope, Jana Pavāre, Dace Gardovska, „Results of systemic inflammatory response syndrome (SIRS) screening in an emergency department of a tertiary level children's hospital in Latvia", Iesniegti publicēšanai „Medicina" (Kaunas), Lietuva
Abstract
Sepsis is a frequent cause of admission to the intensive care units and the most common cause of death of children in the world. The 2002 consensus clinical definitions of systemic inflammatory response syndrome (SIRS) and sepsis in children became a landmark of diagnostics of pediatric sepsis. In a descriptive study we analyzed data about children, examined in the emergency department between April 1, 2008 and December 31, 2008. Children had vital signs, and family's social-economical data recorded in a standardized form, which was supplemented with clinical data, and presence of specific SIRS, sepsis, severe sepsis and septic shock definitions. 436 patients were included in the study. 141 (32,3%) of them had SIRS. In 74 (52,5%) cases SIRS was compromised of tachypnea or tachycardia with the main criterion being elevated or decreased white blood cell count. 47 (10,8%) patients had sepsis. 27 (57,4%) patients with sepsis had SIRS with suspected infection, but 20 (41,6%) sepsis' patients were diagnosed as SIRS with proven infection. There were no cases of severe sepsis, septic shock and no lethal cases. None of these patients had sepsis marked in their case histories. The prevalence of SIRS was 32,3%. 52,5% of patients with SIRS had axially temperature less than 38,50C. The prevalence of sepsis among SIRS patients was 33,3%. Careful evaluation of SIRS criteria will screen the patients who are more likely to develop sepsis.
Linda Eihvalde, Santa Ansone, Reinis Balmaks, Irina Ribakova, Andris Kazaks, Ilze Grope, Dace Gardovska „Viral lower respiratory tract infections in children under 2 years of age in the winter season of 2010/2011 in Children's University Hospital, Riga, Latvia".
Abstract
Introduction: Viruses are the most common cause of lower respiratory tract disease in infants and young children. Respiratory infections account not only for increased mortality but also for increased morbidity in this age group This article reports the epidemiology, clinical signs, risk factors for severe illness and complications in children with lower respiratory tract infections, hospitalized in Children's University Hospital, Riga, Latvia in the winter season of 2010/2011 Material and methods: Patients up to 24 months of age with signs of lower respiratory tract infections, hospitalized in Children's University Hospital between December 1, 2010 and March 31, 2011 were included in the prospective descriptive study. Results: 377 patients aged up to 24 months were screened for inclusion in the study. 177 (46.9%) met the inclusion criteria, and were included in the study. 138 (78,4%) patients (66 (47.8%) females, and 72 (52.2%) males) were diagnosed with bronchiolitis. 71 patients (51,4%) had mild, 64 patients (46,3%) moderate and 3 (2.2%) patients had severe bronchiolitis. 39 patients were diagnosed with pneumonia. 27 (69,3%) of all pneumonias were mild. All 27 patients received antibacterial monotherapy. 4 (14,8%) patients received antiviral therapy. For all patients (177) nasopharyngeal smears were performed for virus identification. 67 (37,8%) of cases had negative nasopharyngeal smears. 110 (62,1%) cases were laboratory confirmed as positive. We detected RSV infection in all IFA-positive clinical samples. In addition, we found two cases of co-infections with hMPV and influenza B being diagnosed as single virus infections by IFA.In total, 3 (15,7%) out of 19 RSV bronchiolitis patients had dual viral infections. Conclusions: RSV, influenza A and B viruses are the most frequent causes for upper respiratory tract infections amongst population. Therapeutical tactic partly corresponds to evidence based principles. Still, it does not affect the time spent in a hospital, possibly, only the hospitalization costs per day. RT-PCR constitutes a highly sensitive alternative to conventional IFA method, making this assay well suited for use in epidemiological studies.
I.Ebela, I.Zīle, A.Zaķis, V.Folkmanis, I.Rumba-Rozenfelde. Starptautiska publikācija „Mortality of Children under Five and Prevalence of Newborn Congenital Anomalies in relation to Macroeconomic and Social-Economic Factors in Latvia". Medicina, Kaunas, 2011.
http://medicina.kmu.lt/aop/12020702.pdf
Abstract
Background: Mortality of infants and children under five is a globally recognised and broad national welfare indicator. Scientific literature has data on the correlation of mortality indicators with macroeconomic indicators. It is important to describe the correlation between prevalence and mortality indicators and social and economic factors, since congenital anomalies account for approximately 25 % - 30 % of deaths in infancy. Objective: To analyse the overall mortality trend of infants and young children (0-4 years) in relation to macroeconomic factors in Latvia and prevalence of congenital anomalies in newborns in relation to social-economic factors. Material and methods: Data sources - Newborns' Register, Causes of Death Register; data on specific social and economic factors have been obtained from the Central Statistics Office. Statistical data processing was carried out by SPSS version 15. Descriptive and analytical statistics methods had been applied for data analysis. Results: The results of the study show a strong correlation between child (0-4 years) mortality and GDP, as well as health budget in LVL per capita and the national unemployment level. The average decrease of infant mortality from congenital anomalies in Latvia is 6.8 cases per 100 000 live births. Conclusions: There is a strong correlation between child mortality and the social and economic situation in the country. There is a need for analysing data on child mortality in a trans-national context on a regular basis and studying the correlations between child mortality indicators and social and economic indicators and health care management parameters.
Starptautiski citējamos izdevumos iesniegtas publikācijas
I.Jankovska, M.Pilmane, I.Urtane. Signalling molecules in jaw bones and gingival tissues of patients with class II and class III dentofacial deformities. Orthodontics and Craniofacial Research, 2011. (submitted). PubMed
Abstract
Objectives - Detect signalling molecules specificities in jaw bone growth zones in skeletal class II and class III patients and compare them to a control group. Setting and Sample Population - There were 20 skeletal class II and 20 skeletal class III patients included in to study group who have had combined orthodontic and orthognathic surgery treatment. 5 patients with skeletal class I who underwent the extractions of impacted third molars were in control group. Material and Methods - During the orthognatic surgery tissue samples from tuber maxillae, ramus mandibulae anterior part and ramus mandibulae posterior part have been taken, as well as from the lower jaw gingival transitory fold in the second molar region. Tissue samples were stained to detect TGF-β, BMP2/4, FGFR1, VEGF, OC, OP, MMP2, barx1, msx2 and wnt1 expression. Distribution of these factors was detected semiquantitatively. Results - We observed quite a rich expression of TGFβ, BMP2/4, OC and OP in the studied group's bone tissue. Expression of FGFR1 is more pronounced just in the soft tissues from the lower jaw gingival transitory fold in the second molar region. Less pronounced is barx1, msx2 and wnt1 gene protein expression, while VEGF and MMP2 were found only in some tissue samples. More apoptotic cells were in the control patients' bone tissue and soft tissues, but less and relatively equal in skeletal class II and class III patients. Conclusion - In morphogenesis important growth factors and their receptors, bone extracellular matrix proteins, degeneration enzymes, gene proteins and apoptosis parameters are different in jaw bone growth zones in various dentofacial deformation groups.
Citas publikācijas
J.Karaškēvica, S.Rozīte, I.Rumba-Rozenfelde, I.Ebela. Medicīniskās aprūpes pieejamības saistība ar iedzīvotāju saslimstību un mirstību. LU raksti 755. sējums, Medicina, 2011, 102. -121. lpp.
Kopsavilkums
Veselības statistikas dati apliecina augstu Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā bērnu mirstību, saslimstību ar atsevišķām slimībām, invaliditāti un hronisko slimību izplatību. Augsts ir iedzīvotāju mirstības īpatsvars no nāves cēloņiem, kurus Pasaules Veselības organizācija ir definējusi kā "novēršamus". Tai pašā laikā medicīniskās palīdzības pieejamības rādītājs - ambulatoro apmeklējumu skaits uz 1 iedzīvotāju būtiski nemainās. Darba mērķis: Salīdzināt un izvērtēt veselības aprūpes finansējumu trijās Baltijas valstīs. Novērtēt saslimstības, mirstības un veselības aprūpes pieejamības sakarības. Materiāli un metodes: Izmantotas veselības nozares resursu un to izmantošanas statistikas datubāzes, PVO "European Health for all", Nāves cēloņu datubāze, onkoloģisko un citu slimību reģistru informācija. Datu apstrādē izmantota SPSS programmas 15. versija. Analīzei izmantotas statistiskās datu analīzes, aprakstošās statistikas un sakarību pētīšanas metodes. Rezultāti: Latvijā ir viszemākais valdības un visaugstākais privātā veselības aprūpes finansējuma īpatsvars, kā arī viszemākais pirktspējas paritātes standarta līmenis uz 1 iedzīvotāju. Šie rādītāji ietekmē veselības aprūpes pieejamību. Izmantojot sakarību pētīšanas metodes iegūti rezultāti, kas apliecina saslimstības, mirstības un veselības aprūpes pieejamības sakarības. Korelācijas koeficients (r = - 0.78) apliecina ciešu negatīvu saistību starp ambulatoriem apmeklējumiem (pieejamības rādītājs) un saslimstību ar visu formu aktīvu tuberkulozi uz 100 000 iedzīvotājiem, starp ambulatoriem apmeklējumiem un ļaundabīgo audzēju 4.stadijas klīniskās grupas īpatsvaru (r = - 0,89), starp ambulatoriem apmeklējumiem un operēto skaitu čūlas perforācijas dēļ (r = - 0.83), ambulatoriem apmeklējumiem un jauniem invaliditātes gadījumiem (r = 0,78). Secinājumi: Nepietiekošais veselības aprūpes valdības finansējums ietekmē veselības aprūpes pieejamību, kura savukārt būtiski ietekmē saslimstību un mirstību. Pieaugot ambulatoro apmeklējumu skaitam var būtiski samazināt atsevišķu slimību incidenci un tās izraisīto mirstību. Iegūtos rezultātus var pielietot slimību skaita prognozēšanai un kompensējamo medikamentu iegādes plānošanai.
D.Pugačevska, J.Dobelis, A.Pētersons. Ārstēšanas taktikas izvēle iedzimtas hidronefrozes slimniekiem līdz viena gada vecumam. Rīgas Stradiņa universitāte. Zinātniskie raksti. 2011, 222-228. Lpp.
Kopsavilkums
Ievads: Visbiežākais antenatāli noteiktas hidronefrozes iemesls ir pieloureterālā segmenta obstrukcija. Patoloģijas incidence ir 1 uz 1500 dzīvi dzimušo. Pēdējos gados ievērojami mainījusies iedzimtas hidronefrozes ārstēšanas taktika - ķirurģiska ārstēšana tiek pielietota aizvien retāk un vairāk tiek akcentētas patoloģijas konservatīvās terapijas iespējas. Darba mērķis: Noskaidrot, kā mainījusies ārstēšanas un novērošanas taktika bērniem ar iedzimtu hidronefrozi VSIA BKUS laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam. Materiāls un metodes: Pētījumā retrospektīvi analizēti 161 iedzimtas hidronefrozes pacientu stacionāro karšu dati, kas līdz viena gada vecumam tikuši ārstēti VSIA BKUS, laika posmā no 2004. - 2009. gadam. Rezultāti: No 2004. - 2006. gadam iedzimta hidronefroze līdz viena gada vecumam tika pirmreizēji diagnosticēta 72 bērniem. Antenatāli diagnoze bija noteikta 64% bērniem. Visiem bērniem veikta ultrasonogrāfija (USG), mikcijas cistouretrogrāfija (MCUG) un ekskretorā urogrāfija. Pieloplastika pēc Andersona - Hainsa /Anderson - Hynes/ metodes tika veikta 68% bērniem, 53% - jaundzimušo periodā. Pieciem bērniem izveidoja atslogojošu nefrostomu. 23% bērni saņēma konservatīvu terapiju. No 2007. - 2009. gadam iedzimtu hidronefrozi pirmreizēji diagnosticēja un ārstēja 76 bērniem līdz viena gada vecumam. Diagnoze prenatāli bija zināma 78% jaundzimušajiem. Visiem bērniem tika veikta MCUG, USG un papildus pirmsoperācijas periodā - ekskretorā urogrāfija. Pieloplastika bija nepieciešama tikai 25% bērnu, pārējie saņēma konservatīvu terapiju. Atslogojošu nefrostomu izveidoja 5 bērniem. Secinājumi: Kopš 2007. gada VSIA BKUS iedzimtas hidronefrozes gadījumā samazinājies operāciju skaits no 68% līdz 25%. Iedzimtas hidronefrozes prenatālā diagnostika Latvijā ir apmierinošā līmenī, patoloģiju prenatāli nosaka 78% gadījumu. Antenatāli noteiktas hidronefrozes gadījumā nepieciešama ciešāka sadarbība starp ģimenes ārstiem, ginekologiem, bērnu ķirurgiem, pediatriem, bērnu nefrologiem un neonatologiem. Nepieciešams ieviest vienotu hidronefrozes pakāpes klasifikāciju, lai pēc iespējas standartizētu operatīvas terapijas kritērijus. Vēlams izstrādāt un ieviest jaunu, Latvijas apstākļiem adaptētu, iedzimtas hidronefrozes diagnostikas - ārstēšanas algoritmu.
Citos izdevumos pieņemtas publikācijas
Jana Pavāre, Ilze Grope, Ļubova Vītola, Dace Gardovska „Sistēmiskā iekaisuma atbildes sindroms, klīniskās izpausmes un terapijas taktika stacionētiem bērniem ar sadzīvē iegūto pneimoniju". Pieņemts publicēšanai RSU 2011. gada Zinātnisko rakstu krājumā.
Kopsavilkums
Darba mērķis bija pētīt sistēmiskā iekaisuma atbildes sindroma un sepses sastopamību bērniem ar sadzīvē iegūtām pneimonijām, kuri ārstēti Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā, kā arī izvērtēt šo pacientu diagnostikas, izmeklēšanas un terapijas taktiku. Retrospektīvā aprakstošā pētījumā tika analizētas medicīniskās kartes pacientiem, kuri ārstēti BKUS laikā periodā no 22.12.2008. līdz 31.12.2009 ar diagnozi „pneimonija". Rezultāti. Analizējot pētījuma populācijas demogrāfiskos datus, netika konstatēta statistiski ticama atšķirība starp dzimumiem, vidējais pacientu vecums bija 4,58 gadi. Līdzstacionāra etapā pacientiem ar pneimoniju visbiežāk novēroja drudzi un klepu (85,3% (n=325) un 77,1% (n=294) gadījumu). 81% (n=219) pacientu līdzstacionāra etapā nesaņēma antibakteriālu terapiju, tikai 64% (n=244) pacientu pneimonija bija diagnosticēta ambulatorā aprūpes etapā. BKUS Neatliekamās palīdzības nodaļā SIRS kritēriji nebija izvērtēti 30% (n=113) pacientu. No tiem pacientiem, kuriem tie bija izvērtēti, SIRS bija pozitīvs 37% (n=99) bērnu ar pneimoniju. Tikai 80%(n=80) no šiem bērniem NPN etapā bija veikta krūšu kurvja rentgenogramma. Secinājumi. Augstā SIRS sastopamība bērniem ar pneimoniju - 37% (n=99) gadījumu, liecina par nepieciešamību katram bērnam, kas stacionēts akūtā kārtā, izvērtēt vitālos rādītājus, jo jebkurš bērns ar pneimoniju un SIRS vērtējams kā sepses pacients. Pētījuma rezultāti demonstrē kopumā vāju pneimonijas klīnisku atpazīšanu ambulatorā etapā, stacionārā nepieciešami uzlabojumi pneimonijas pacientu atpazīšana Neatliekamās palīdzības etapā. Neracionāla antibakteriālo līdzekļu izvēle un saskaņots rīcības trūkums izmeklējumu apjomā stacionāra etapā norāda uz vienotu pneimonijas ārstēšanas un izmeklēšanas algoritmu izstrādes nepieciešamību BKUS.
Dace Sniedze, Olga Lavruhina, Ilze Grope, Jana Pavāre, Dace Gardovska „Bērnu ar drudzi rīcības algoritma efektivitātes izvērtējums Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā". Pieņemts publicēšanai RSU 2011. gada Zinātnisko rakstu krājumā.
Kopsavilkums
Darba mērķis bija pārbaudīt RSU Pediatrijas katedrā iepriekšējās pētniecības rezultātā izstrādāto rīcības algoritmu bērnu ar drudzi izvērtēšanai efektivitāti identificējot augsta riska pediatriskos pacientus, kuri vēršas pēc palīdzības BKUS Neatliekamās palīdzības nodaļā. Prospektīvā pētījumā kopā iekļauti 207 nejaušināti izraudzīti pacienti vecumā līdz 18 gadiem, kas laika periodā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 30. maijam tika ārstēti Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā. Ar algoritma palīdzību, izmantojot klīniskos kritērijus un SIRS diagnostiku, izdevās identificēt un iedalīt augsta piesardzības līmeņa grupā visus pacientus, kuriem turpmākos izmeklējumos stacionārā tika diagnosticēta nopietna bakteriāla infekcija, par kuru liecināja augsts iekaisuma rādītāja - C reaktīvā proteīna līmenis (virs 99,5 mg/L). Zema un vidēja riska pacientiem tika diagnosticētas līdzīgas saslimšanas (piem., pneimonija) bez SIRS, taču vidējais CRP līmenis šajās grupās pie līdzīgām diagnozēm bija atšķirīgs un ļauj secināt, ka SIRS pozitīviem pacientiem ir smagāka infekcijas gaita. Vidējais CRP līmenis pacientiem ar SIRS un apstiprinātu nopietnu bakteriālu infekciju bija 129,7 mg/L, bet pacientiem bez SIRS un līdzīgām saslimšanām - 14,6 mg/L (p=0,003). Pacientu iedalījums piesardzības līmeņos ļauj ārstam agrīni pievērst īpašu uzmanību pacientiem, kuriem ir paaugstināts sepses attīstības risks, kura sākotnējā vienīgā klīniskā izpausme var būt sistēmiskā iekaisuma atbildes sindroms. Izstrādātie rīcības algoritmi bērnu ar drudzi izvērtēšanai ir efektīvi bērnu ar smagi noritošu infekciju identificēšanai jau agrīnā hospitalizācijas etapā.
Linda Eihvalde, Ilze Grope, Ināra Gude, Jana Pavāre, Dace Gardovska „Sistēmiskā iekaisuma atbildes sindroma (SIRS) un sepses prevalence bērniem ar drudzi un bez ķermeņa temperatūras izmaiņām terciārā līmeņa bērnu slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā" Pieņemts publicēšanai RSU 2011. gada Zinātnisko rakstu krājumā.
Kopsavilkums
Darba mērķis bija izpētīt SIRS un sepses prevalenci terciārā līmeņa bērnu slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Aprakstošā pētījumā tika analizēti dati par bērniem, kas akūtā kārtā izmeklēti Bērnu Klīnikās Universitātes slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā un stacionēti kādā no nodaļām laikā no 2008. gada aprīļa līdz 2008. gada decembrim. Pētījumā tika iekļauti 436 pacienti; 365 pacientu ar aksilāro temperatūru virs 37°C un 71 pacients ar aksilāro temperatūru zem 37°C. SIRS konstatēts 32,3% (141) pacientu. 52,5% (74) gadījumu SIRS pamatkritērijs bija paaugstināts vai pazemināts leikocītu skaits. SIRS pacientu mediānais vecums bija 47 mēneši (minimāli 1, maksimāli 215 mēneši, vidēji 73,82±63,56), stacionārā tie mediāni pavadījuši 5 dienas (minimāli 1, maksimālu 31 dienu, vidēji 5,57±4,29). 61,7% (87) SIRS pacientu saņēmuši antibakteriālu terapiju. SIRS pacientiem tika konstatēts statistiski ticams garāks ārstēšanās laiks stacionārā (p=0,02), ilgāka antibakteriāla terapija (p=0,01) un intravenoza rehidratācija (p=0,02), tāpat šiem pacientiem stacionārā ilgāk novērota temperatūra virs 37,5°C (p<0,01). Sepse konstatēta 10,8% (47) visu pētījuma pacientu un, attiecīgi, 33,3% SIRS pacientu. 57,4% (27) sepsi veidoja SIRS kopā ar domājamu infekciju, savukārt 42,6% (20) gadījumu - SIRS kopā ar apstiprinātu infekciju. Nevienam pacientam netika novērota smaga sepse ar orgānu disfunkciju un septisks šoks. Netika konstatēts neviens letāls slimības gadījums. Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā izmeklētajiem bērniem SIRS prevalence - 37,2% (95% TI 32,4; 42,3), savukārt sepses prevalence - 12,8% (95% TI 9,8; 16,2). SIRS prevalence bērniem bez drudža - 7,0 % (95% TI 3,1; 18,3), sepse šajā grupā vecumā netika konstatēta.
Santa Ansone, Ilze Grope, Dace Gardovska „Akūtas vīrusu radītas dziļo elpceļu infekcijas bērniem līdz 2 gadu vecumam 2010./2011. gada ziemas sezonā" Pieņemts publicēšanai RSU 2011. gada Zinātnisko rakstu krājumā.
Kopsavilkums
Darba mērķis bija noskaidrot respiratori sincitiālā vīrusa, A un B gripas, paragripas, cilvēka metapneimovīrusa un adenovīrusa epidemioloģiskās un klīniskās īpatnības 2010./2011.gada ziemas sezonas laikā BKUS 7.nodaļā ārstētiem pacientiem ar dziļo elpceļu bojājumu. Prospektīvā aprakstošā pētījumā tika iekļauti 377 pacienti ar elpceļu infekciju, no kuriem 281 pacientam veikta nazofaringeālā iztriepe vīrusa identifikācijai. No 110 paraugiem izolēti RSV, A un B gripas, paragripas, adenovīrusa un hMPV vīrusi. No 183 pacientiem ar dziļo elpceļu infekciju, 129 pacientiem diagnosticēts bronhiolīts ( 62 vieglas, 64 vidēji smagas, 3 smagas pakāpes), 28 pacientiem primāras un 25 pacientiem sekundāras pneimonijas. 20,4% (n=77) pacientu bija jaunāki par 6 mēnešiem. 13,53% (n=51) pacientu bija samazināts ķermeņa svars. 26% (n=98) nemaz vai nepilnīgi veikta vakcinācija. 27% (n=100) pacientiem konstatētas dažādas blakussaslimšanas. Biežākie dziļo elpceļu izsaucēji pētījuma populācijā minami RSV, A un B gripas vīrusi. To klīniskās izpausmes neatšķiras no literatūrā aprakstītajām. Pacienti, kuri pēc blakussaslimšanām un apkārtējiem vides faktoriem ietilpa riska grupā smagākai slimības norisei, ar dziļo elpceļu infekcijām slimoja vienlīdz smagi kā pacienti bez blakussaslimšanām vai citiem riska faktoriem.
Kristīne Rasnača, Ilze Grope, Inese Sviestiņa, Jana Pavāre, Oskars Rasnačs, Dace Gardovska „Punkta prevalences pētījums par antibakteriālo līdzekļu lietošanu Bērnu Klīniskajā Universitātes slimnīcā Latvijā" Pieņemts publicēšanai RSU 2011. gada Zinātnisko rakstu krājumā.
Kopsavilkums
Antibakteriālie līdzekļi ir vieni no visvairāk izrakstītajiem medikamentiem bērniem, bet līdz šim ir ļoti maz zināms par antibakteriālo līdzekļu pielietojumu bērniem stacionārā. Lai noskaidrotu antibakteriālo līdzekļu pielietojumu stacionārā ārstētiem bērniem, 2011.gada 5.aprīlī tika veikts punkta prevalences pētījums par antibakteriālo līdzekļu lietošanu Bērnu Klīniskajā Universitātes slimnīcā (BKUS), kas ir vienīgā bērnu slimnīca Latvijā. Tika apkopoti dati no slimības vēsturēm par visiem pacientiem, kuri pētījuma dienā bija stacionēti pirms 8:00 un saņēma antibakteriālo terapiju. Kopumā stacionēto pacientu skaits pētījuma dienā bija 364, no kuriem 103 (28,3%) saņēma antibakteriālo terapiju, attiecīgi ķirurģijas profila nodaļās 26 (33,3%), terapijas profila nodaļās 65 (25,3%) un intensīvās terapijas nodaļās (ITN) 12 (41,4%). Bērnu vidējais vecums, kuri saņēma antibakteriālo terapiju, bija 4,6 gadi, mediāna 3,0 gadi. Starp bērniem, kuri saņēma antibakteriālo terapiju, netika novērota dzimumu atšķirība. Antibakteriālos līdzekļus 9 pacienti saņēma sakarā ar ķirurģisku profilaksi, 3 - sakarā ar terapeitisku profilaksi, 19 - sakarā ar stacionārā iegūtu infekciju un 72 - sakarā ar sadzīvē iegūtu infekciju. Visbiežāk ordinētie antibakteriālie līdzekļi bija Amoxocillin (18 pacientiem (14,1%)) un Ceftriaxone (17 pacientiem (13,3%)). Lielākajā daļā gadījumu (105 (82%)) antibakteriālie līdzekļi tika ievadīti parenterāli. Pētījuma rezultātā iegūtā prevalence par antibakteriālo līdzekļu izmantošanu stacionētājiem pacientiem bija 28,3%, kas atbilst vidējiem rādītājiem Eiropā, (17-59%). Lai spriestu par kopējo situāciju Latvijā, būtu ieteicams veikt šāda veida prevalences pētījumu visās Latvijas slimnīcās, kurās ir bērnu nodaļas.
V.Folkmanis, K.Folkmanis, I.Ebela, I.Rumba-Rozenfelde. Multisensoriskās terapijas iespējas bērnu ar autiska spektra traucējumiem ārstēšanā Multisensory Therapy Possibilities Treating Children with Autistic Spectrum Disorders. 2011. (akceptēts publicēšanai LU zinātnisko rakstu krājumā).
Abstract
Autistic Spectrum Disorders (ASD), which are associated with impaired children's social interaction and communication skills, as well as reduced interest and activity are essential causes of children's speech and language problems. As a result, AST affected children suffer from developmental problems, particularly social competence disturbances. In the Center of Social pediatrics of University of Latvia in the Faculty of Medicine for the period 2004-2010 year were received for assistance with various complaints 281 patients aged 2-7 years. Of those aged 2-4 years were 171 (150 boys and 21 girls), but aged 5-7 years counted 111 (99 boys and 12 girls). Of the total number of patients 46 children (37 boys and 9 girls) were associated with speech and language problem related AST. 31 patients (25 boys and 6 girls) were in the age group of 2-4 years, while 15 (12 boys and 3 girls) were in the age group of 5-7 years. Since the Multi-sensory therapy focuses on children's social interaction capabilities and speech and language development, its effectiveness was studied in children with autistic spectrum disorders. Each patient was created in an individual recovery plan, which included work with Montessori materials, to define the child's capabilities. Multisensory therapy was held once a week and lasted 45 minutes. The efficacy in evaluation active language, speech understanding, social development and degree of independence was defined with Munich Functional Development Diagnostics (MFDD) test. The data analysis was qualitatively made and they were reflected in descriptive pattern.
Monogrāfija
Zavadska D., Grope I., Breicis Ģ., Gardovska D., Rekomendācijas A grupas beta hemolītiskā streptokoka infekcijas diagnostikai un terapijai, Rīga: Latvijas Bērnu infektologu biedrība, 2011. - 19 lpp.
Kopsavilkums
A grupas beta hemolītiskais streptokoks (AGBHS) ir būtisks un bieži sastopams cilvēka patogēns visā pasaulē. AGBHS izraisa plaša spektra saslimšanas - no nekomplicēta faringīta un piodermijas līdz invazīvām, dzīvību apdraudošām infekcijām, kā arī tādām nopietnām nestrutainām komplikācijām kā reimatiskais drudzis (RD) un pēcstreptokoku glomerulonefrīts (PSGN). Gan AGBHS izraisīta infekcijas procesa gaita, gan neārstēta akūta streptokoku faringīta saistība ar tādām ne-strutainām komplikācijām kā reimatiskais drudzis, pēcstreptokoku glomerulonefrīts un PANDAS (pediatric autoimmune neuropsychiatric disorder associated with streptococci) jeb ar streptokoku asociēti pediatriski autoimūni neiropsihiatriski traucējumi ir būtisks stimuls izprast un kontrolēt šo infekciju. Ir pierādīts, ka precīza diagnoze, efektīva un adekvāta antibakteriālā terapija palīdz šo problēmu risināt izmaksu efektīvā un ne-dārgā veidā. Neskatoties uz socioekonomisku, vides faktoru un sanitāro apstākļu uzlabošanos industrializētās valstīs, AGBHS etioloģijas faringīts ir joprojām sastopams tikpat bieži kā attīstošās valstīs [11]. Reimatiskā drudža fokālu incidences paaugstināšanos ASV novēroja 20.gadsimta 80.gados [6], bet Latvijā 20.gs. 90. gados. Arī invazīvas infekcijas biežuma pieaugšana norāda, ka ir arī citi faktori, tādi kā saimnieka un patogēna mijiedarbība, kam ir liela nozīme slimības cēloņsakarībā un patoģenēzē. 21.gadsimta sākumā AGBHS vēl joprojām ir unikāls aspektā, ka līdz pat šim brīdim nav izdalīts tāds AGBHS klīniskais izolāts, kas būtu uzrādījis in vitro rezistenci pret penicilīnu, iespējams pasaulē vislētāko un vispieejamāko antimikrobo līdzekli [1,2], tomēr antimikrobās jutības noteikšana ir svarīga racionālas antibakteriālās terapijas uzsākšanai gadījumos, kad penicilīns nevar būt izvēles preparāts. Šī nepieciešamība palielinās līdz ar pieaugošo mikroorganismu multizāļu-rezistenci [4]. Izolātu testēšana ir nepieciešamai ne tikai atbilstošai terapijas izvēlei, bet arī lai uzraudzītu un, iespējams, kontrolētu pret antimikrobiem medikamentiem rezistento mikroorganismu vai to rezistences gēnu izplatību sabiedrībā un stacionāros. Šo praktisko ieteikumu mērķis ir piedāvāt norādes AGBHS izraisītu saslimšanu precīzai diagnostikai un optimālai ārstēšanai.To vēlamie rezultāti ir akūta reimatiskā drudža profilakse, strutaino komplikāciju prevencija, klīnisko simptomu un pazīmju atpazīstamības uzlabošana, AGBHS transmisijas kontakta ceļā samazināšana un neracionālas pretmikrobu terapijas izraisīto potenciālo blakusefektu minimizācija.
