2. februārī Latvijas Universitātē notika 70. zinātniskā konference, kur Medicīnas sekcijā stenda ziņojumā pētījumu "2. tipa cukura diabēta farmakoģenētisks pētījums personalizētās medicīnas principu ieviešanai klīniskā praksē" prezentēja Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra ārste Lauma Zariņa.
Pētījums tika veikts Valsts pētījumu programmas BIOMEDICINE projekta „Diabēta un sirds-asinsvadu slimību farmakoģenētika, zāļu mērķreceptoru testēšana" ietvaros. Projekta pētījuma tēzes publicētas arī Latvijas Universitātes 70. zinātniskās konferences Medicīnas sekcijas tēžu apkopojumā.
Projektu „Diabēta un sirds-asinsvadu slimību farmakoģenētika, zāļu mērķreceptoru testēšana" kopā īsteno LU Internās Medicīnas katedra, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centrs, RSU Internās Medicīnas katedra, kā arī Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs.
Pētījuma kopsavilkums
Ievads. Vairums 2. tipa diabēta (2TD) pacientu nesasniedz glikēmisko mērķi, neskatoties uz dažādu antidiabētisko medikamentu kombināciju lietošanu, ieskaitot insulīnu. No otras puses intensificēta vairāku medikamentu terapija asociējas ar palielinātu nopietnu blakusparādību risku, tādēļ ļoti būtiska ir individualizētas terapijas nozīmēšana. Pētījuma mērķis ir izvērtēt personalizētās farmakoterapijas efektivitāti balstoties uz 2TD pacientu genotipu un fenotipu.
Metode un dizains. Prospektīvā klīniskā pētījumā tika iesaistīti 95 pirmreizēji diagnosticēti 2TD pacienti. Pacientiem tika veikta 192 SNP, kas ietekmē 2TD ārstēšanas efektivitāti un panesamību (OCT1,2,3, MATE1,2, PMAT u.c.), genotipēšana ar VeraCode GoldenGate tehnoloģiju (Illumina, Inc.)
Rezultāti. Uz doto brīdi pirmie rezultāti par ārstēšanas efektivitāti un panesamību ir pieejami par 61 pacientu. Tie norāda vidējā HbA1c samazināšanos no 7.7% ± 2.0% uz 6.7 ± 0.8% un vidējā ĶMI samazināšanos no 34.6 ± 5.9 kg/m2 uz 34.1 ± 5.6 kg/m2. SNP, kas atrodas reģionā starp gēniem SLC22A2 - SLC22A3 tika asociēts ar HbA1c samazināšanos pēc 3 mēnešu metformīna terapijas. Metformīna terapija ir efektīvāka SNP A alelēles nesējiem. Nekoriģētās asociācijas testa rezultāti (P = 9.29e-005, OR (CI 0.95) = 4.971[2.163-11.43]) identificē saistību starp ģēnētisko polimorfismu un atbildi uz metformīna terapiju. Asociācija ir statistiski būtiska arī pēc Bonferoni korekcijas (P=0.01793).
Secinājumi. Zināmu polimorfismu genotipēšana gēnos, kas ir atbildīgi par 2TD terapiju var palīdzēt individualizēt 2TD ārstēšanas plānu. Ģenētiskais polimorfisms SLC22A2 - SLC22A3 gēna reģionā ir saistāms ar efektīvu īstermiņa ārstēšanu ar metformīnu.
(L.Zariņa, L.Tarāsova, I.Kempa, M.Cirse, L.Ņikitina-Zaķe, K.Geldnere, I.Konrāde, A.Lejnieks, J.Kloviņš,V.Pīrāgs, Latvijas Inovatīvās medicīnas fonds 2012, 60)
